|
Prauliņu ģimene - Olga, Teodors, Alfrēds, Marta un Kārlis,
centrā sēž Kristīne un Dāvis, foto uzņemts ap 1903. gadu |
2013. gads Prauliņu ģimenei ir nozīmīgs gads, jo šajā gadā aprit 100 gadu kopš Prauliņu dzimta saimnieko Ērmaņu muižā. Dāvja Prauliņa ģimene 1913. gadā no Babeckas muižas pārcēlās uz Ērmaņu muižu, to rentējot no muižas toreizējā saimnieka - Apes brīvkunga Aksela fon Delviga. Dāvim (1843.-1932.) kopā ar viņa sievu Kristīni (1858.-1935.) bija pieci bērni - Kārlis (1878.-1946.), Marta (1881.-1974.), Teodors (1884.-1958.), Olga (1887.-1974.) un Alfrēds (1891.-1842.). Bērni jau bija pieauguši un līdz ar vecākiem uz Ērmaņu muižu pārbrauca tikai vecākais, neprecētais dēls Kārlis un jaunākais dēls Alfrēds. Vecākā meita Marta bija jau vairākus gadus kā precējusies, bet jaunākajai Olgai 1913. gadā tika rīkotas kāzas, toties vidējais dēls Teodors bija pabeidzis mācības un uzsācis patstāvīgas darba gaitas.
Kāds izskatījās 1913. gads, dzīvojot Ērmaņos? Kas varēja interesēt Prauliņu ģimeni, kādiem notikumiem viņi sekoja līdzi?
|
1913. gada 5. februārī notika A.Rubinšteina
operas "Dēmons" pirmizrāde,
attēlā Fjodora Šaļapina portrets
operas "Dēmons" titullomā Sanktpēterburgā |
Vecākajam brālim
Kārlim 1913. gadā bija 35 gadi un, lai arī viņš bija galvenais saimniecības darbu vadītājs muižā, viņš ļoti mīlēja mūziku. Kārlis mācēja spēlēt vairākus mūzikas instrumentus un bija savācis iespaidīgu mūzikas instrumentu kolekciju. Pārbraucot dzīvot uz Ērmaņu muižu, Kārlim beidzot bija izdevība spēlēt ērģeles, cik bieži vien viņš vēlējās, jo Ērmaņos tādas bija. Viņu noteikti iedvesmoja un radīja lepnuma sajūtu pirmās latviešu operas trupas -
Pāvula Jurjāna Latviešu operas nodibināšana 1912. gada nogalē. Varbūt viņš 1913. gada 5. februārī apmeklēja
Friča Baginska latviskoto
Antona Rubinšteina operas
"Dēmons" pirmizrādi Rīgā un izdzīvoja aizraujošu stāstu par kaisli, vientulību un pēdējo izmisīgo mēģinājumu mīlēt, klausoties
Jāņa Korneta baritonā.
Vecākajai no māsām, 32 gadus vecajai
Martai jau bija ģimene, un viņa dzīvoja Lazdonā, Madonas apriņķī. Marta bija precējusies ar tautskolotāju Pēteri Medni un audzināja septiņgadīgo dēlēnu
Haraldu. Tomēr Martas 1913. gada lielais notikums bija meitas Ritas piedzimšana 29. aprīlī. Viņas vīrs Pēteris bija ļoti aizņemts un sabiedrisks cilvēks, viņš ne tikai strādāja par skolotāju, bet arī vadīja Lazdonas draudzes kori un bija tās ērģelnieks. Martai 1913. gads izvērtās par ļoti piepildītu gadu, rūpes un mīlestību bija jāvelta ne tikai mazajiem bērniem, bet arī jāatbalsta vīrs, organizējot skolotāju kursus, kas notika Lazdonā 1913. gada vasarā.
|
1913. gadā Rabindranats Tagore saņēma
Nobela prēmiju literatūrā |
Teodoram 1913. gadā bija 29 gadi, viņš Pleskavas guberņas Porhovas Lauksaimniecības skolā bija izmācījies par mežzini. Uzreiz pēc skolas pabeigšanas Teodoram turpat Plaskavas guberņā tika piedāvāta muižas pārvaldnieka vieta, kuru viņš pieņēma. Līdz 1916. gadam Teodors strādāja Krievijā, bet tad atgriezās pie ģimenes Ērmaņu muižā. 1913. gadā
meža platības Latvijā nebija lielas, tās aizņēma tikai 28% no kopējās teritorijas un turpmākajos gados turpināja samazināties, pieaugot aramzemes platībām. Teodors mīlēja mežu, putnus un literatūru. Stāsta, ka viņš mācējis pēc dziesmas atpazīt ikvienu mazputniņu un ka citējis no galvas neskaitāmas sava iemīļotā dzejnieka
Puškina dzejas. Turpat Vidzemē, Burtnieku pusē Lizdēnu muižā saimniekoja vācbaltiešu ornitologs
Haralds Loudons, kurš 1907. gada 20. aprīlī apgredzenoja pirmo putnu Latvijā. Viņš turpināja aktīvi
apgredzenot putnus un aizsāka pirmos Vidzemes un Latgales putnu migrācijas pētījumus, tos pārtraucot tikai 1914. gadā, sākoties 1. pasaules karam. 1913. gadā Loudons apgredzenoja 185 putnus, no tiem 58 mājas strazdus. Lai vieglāk tos būtu apgredzenot, tika veidoti speciāli strazdu būrīšu parauglaukumi. Varbūt Teodors 1913. gadā, ciemojoties pie vecākiem, izgatavoja vairākus strazdu būrīšus un tos izvietoja Ērmaņu muižas apkārtnē, bet varbūt apmeklēja
Rīgas zooloģisko dārzu, lai apskatītu pēc Hāgenbeka zooloģiskā dārza lauvu grotas parauga izbūvēto un 5. jūnijā pabeigto pastaigu laukumu, kurā bija izlaistas līdz šim iekštelpās turētās lauvas? Jūnijā zoodārzs kā dāvinājumu bija saņēmis arī divus leduslāčus, bet janvārī no Indoķīnas ar tvaikoni "Zigfrīds" bija atvesta melnā pantera, Malajas lācis, 4 mērkaķi, pelikānu pāris un bruņurupuči. Visa Latvija steidzās uz zoodārzu aplūkot eksotiskos dzīvniekus. Bet varbūt viņš nopirka un izlasīja pirmos, 1913. gadā latviešu valodā tulkotos
Rabindranata Tagores dzejoļus, jo tieši šajā gadā dižais Indijas dzejnieks saņēma
Nobela prēmiju literatūrā un kļuva slavens visā pasaulē, arī Latvijā.
Jaunākā māsa
Olga, kurai bija 26 gadi, 1913. gadā svinēja kāzas. Viņas līgavainis Oskars Rušmanis pildīja solījumu, kas bija dots 1912. gadā, un brauca pakaļ savai līgavai uz Vladivostoku. Tur Olga bija nolīgta uz vienu gadu, lai strādātu par mājturības instruktori. Viņa bija beigusi
Jaunavu biedrības meiteņu amatniecības skolu Rīgā un kā instruktore aktīvi piedalījās dažādu Lauksaimniecības biedrību organizētajos mājturības kursos visā Latvijā, mācot klāt galdu, kopt lopus, dārzus un vadīt saimniecību. Lai arī kāzas ir katras sievietes viens no galvenajiem notikumiem dzīvē, viņa noteikti bija informēta par Lauksaimniecības Centrālbiedrības 1912. gada 15. marta lēmumu Vidzemē Priekuļu muižā dibināt valstij piederošu izmēģinājuma lauku. Lēmums tika īstenots 1913. gada 23. aprīlī, kad 44 ha lielajā Birzes māju lauku teritorijā tika izveidota Cēsu izmēģinājumu stacija (tagad
Priekuļu laukaugu selekcijas institūts). Jau 1913. gada vasarā Jāņa Lūkes vadībā tika uzsākta dažādu mēslošanas, augu sekas un lopbarības kultūru audzēšanas jautājumu risināšana.
|
Serbu karavīri 1913. gadā Otrā Balkānu kara laikā |
Jaunākais no visiem brāļiem un māsām 22 gadīgais
Alfrēds 1913. gadā vēl nezināja, ka jau pēc gada tiks iesaukts Krievijas impērijas armijā, lai cīnītos 1. pasaules kara frontēs, un ka viņš kļūs par karavīru visu savu atlikušo mūžu. Viņš nezināja, ka Otrais Balkānu karš, kas sākās un beidzās 1913. gadā jau iezīmēja Pasaules kara tuvošanos. Viņš iespējams 1913. gadā ar sajūsmu uzņēma un priecājās līdz ar vidzemnieku, dzejnieku un rakstnieku
Kārli Skalbi, kurš tika atbrīvots no cietuma, jo 1913. gadā tika amnestēti visi 1905. gada revolūcijas aktīvisti. Pēc ģimenes nostāstiem Alfrēds vēl puika būdams jau 1905. gadā alkatīgi klausījās drosmīgajās runās un jaunajās idejās, jau puika būdams bija gatavs ņemt ieroci un doties kopā ar vīriem cīņā. Turklāt prieku par atbrīvošanu papildināja Kārļa Skalbes cietumā sarakstīto pasaku krājuma
"Ziemas pasakas" izdošana.