Zvaigznes dienas priekšvakarā

Herta Hansena un Sniedze Prauliņa

Zvaigznes dienas priekšvakarā, sestdien 2013. gada 5. janvārī 16:00 notiks Sniedzes Prauliņas (flauta) un Hertas Hansenas (klavieres) koncerts. Programmā skanēs Bokerīni, Debisī, Pulenks, Berio un citu izcilu franču un itāļu komponistu skaņdarbi.

Abas mākslinieces kopā muzicē kopš 2009. gada. 2011. gadā Sniedze Prauliņa kopā ar Hertu Hansenu piedalījās Starptautiskajā Societa Umanitaria rīkotajā mūzikas augstskolu izpildītāju konkursā Milānā, kurā ieguva Goda rakstu un uzaicinājumu sniegt koncertus Itālijā 2013. gada koncertsezonā.

Esiet mīļi gaidīti Zvaigznes dienas priekšvakarā sniegotajā Ērmaņu muižā. Noslēdzot Ziemassvētku laiku, omulīgās krāsniņas siltumā iedegsim eglītē svecītes un baudīsim maigās flautas skaņas.

Koncertu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Vīnes klasiķi Ērmaņu muižā

Zvaigžņotās nakts koncerts 11. augusta naktī 2012.
Foto Jānis Vidmants Kalniņš

Civilizācijas vēsturē ir apzināti vairāki zelta laikmeti mūzikā un viens no tiem, vispazīstamākais, ir Vīnes klasikas virsotnes 18.gs. otrajā pusē un 19.gs. sākumā: Haidns, Mocarts un Bēthovens. Tieši šādu programmu Ērmaņu muižas nakts brīvdabas koncertam izvēlējās vijolnieks Raimonds Melderis, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieks, laikmetīgās mūzikas festivāla "Arēna" direktors.

Šī bija karaliska iespēja aukstajā 11. augusta naktī, kad veiksmīgākie zvaigžņu vērotāji debesīs paspēja pamanīt vairāk kā 10 krītošās zvaigznes, baudīt klasiskās sonātes un trio formu izveidotāja Jozefa Haidna asprātīgos, možos sacerējumus ar gandrīz neiztrūkstošo kādreizējās popmūzikas modes deju - menuetu vidusdaļā.

Skanējums - lielisks: mūziķu ansambli konsolidēja Ērmaņu muižas portāla izbūves arhitektoniskās formas un mākslinieku saspēles savstarpējais intrumentālais balanss. Labskanība bija vienlīdz augstvērtīga tuvāku un tālāku ceļu (Maliena, Alūksne, Iecava, Baldone, Rīga, Somija utt.) mērojošiem klausītājiem, kā arī uz nākošajiem programas numuriem gaidošajiem māksliniekiem, gan apkārtējām dabas radībām - stārķim, sabuļiem un lapsām; pagājušā gada aplausu dalībnieks ūpis nebija ieradies, taču no tuvējā lauka pāri ceļam nakts klusumā (starp skaņdarbiem - cik delikāti!) atskanēja pāris pēc sabiedrības noilgojušos govju māvieni. Arī mēness lēnām pacēlās no apvāršņa no Brencu puses kā milzu apgaismojuma lampa pamalē, nevis sargājoši kā iepriekšējā gadā - aiz mājas apgaismojot dienvidu pagalmu.

Nakts rasa un saltums 8 - 10 C pēc laika droši vien aizmirsīsies un paliks atmiņā tikai romantiska uzdrošināšanās klausīties un klausīties kā mūziķi aizvien vairāk iesila un sasildīja apkārtesošās dvēseles, garus. Haidnam sekoja Mocarts, kura menueta laikā Raimonds atkal aicināja dejot klausītājus (iespējams, tuvākajā laikā jāapgūst dejas soļi).

Par tālaika populārās mūzikas formām var teikt - dižie klasiķi - (kā mums skolā mācīja: Vīnes klasicisti) mācēja populārās dejas izvērst par nopietnu un attīstošu mākslu, gluži kā Charlie Parker, John Coltrane un Miles Davis svinga formas par avangardisko bebop un tālāk - kvartālām harmonijām modālo jazz un fusion. 'Viss kādreiz jau darīts, dārgo Vatson' - tā kādreiz dižais Šerloks Holmss.

Muzicē pianiste Līga Paegle,
foto Anna Katrīna Paukšēna

Nakts atmosfērā izcēlās vakara mūziķu individualitātes, personības - lociņinstrumentālistu (Raimonds Melderis: vijole, Taņa Ļebedeva: alts, Ainārs Paukšēns: čells) aktīvie, dzīvie, spontānie stīgu skāriena veidi: marcato, spiccato, pizzicato utt, kurus mums iedvesmā devusi nesenā baroka mūzikas renesanse - tie deva iespēju sajust akordu dramatismu, tembrālo dažādību, ritmisko dinamiku. Ar šiem 'ieročiem' - izteiksmes līdzekļiem var nokļūt dziļi klausītāju sirdīs. Flautas (Sniedze Prauliņa) un klavieru (Rihards Plešanovs un Līga Paegle) piebiedrošanās vainagoja stīgu trio skanējumu, īpaši koncerta noslēgumā: Bēthovena 15 gadu vecumā (!) sarakstīto ģeniālo, viņa dzīves laikā nepublicēto klavieru kvartetu Nr. 3 Do mažorā (WoO 36).

Koncerta izskaņu bagātināja slavenais un nepārprotami daiļais Leo Delība 'Ziedu duets' no operas "Lakmē", kuru mēs pazīstam arī no lieliskā Garančas / Netrebko dziedājuma. Šoreiz ar to mūs kā īpašu pārsteigumu un veltījumu mājas saimniecei Ingai Prauliņai izcili skaisti dziedāja Sniedze Prauliņa (soprāns) un Līga Paegle (alts) visu vakara mākslinieku kameransambļa pavadījumā, sasniedzot ieraksta kvalitāti.

Šoreiz nakts koncerts spēja pulcēt nedaudz vairāk kā 50 klausītāju, kas ir laba zīme, jo izkristalizējas pastāvīgā auditorija, interesenti; kopumā ir gandarījums, ka koncertu apmeklē tieši interesenti un, kā piezīmēja mākslinieks (novadnieks! - Gulbenes mūzikas skolā mūziķa gaitas uzsākušais spilgtais, daudzsološais talants, Milānas Starptautiskā mūzikas izpildītāju konkursa uzvarētājs) Rihards Plešanovs: "ir pārsteidzoši spēlēt tik uzmanīgai un disciplinētai auditorijai" (pārfrazējums mans - U. P.), jo - ticiet man - mūziķi jūt katru knosīšanos, neapmierinātību, vienaldzību, utt. Kā teica iepriekšējā Ievas Paršas koncerta š.g. maijā pianists prof. Aldis Liepiņš - par atbildību Ērmaņu muižas klausītāju priekšā - viņam bija vēlreiz pa jaunu jāpierāda Mocarta vārda diženums (kurš ir tik neapstrīdams profesionālo, akadēmisko mūziķu sabiedrībā).

Muzicē Raimonds Melderis,
foto Anna Katrīna Paukšēna

Sirsnīgs paldies visiem klausītājiem un ziedotājiem, kuri atbalstīja koncertu, tuvu un tālu ceļu mērotājiem. Īpašs paldies arī Didzim Bundziņam par skatuvītes dēļu klāja izbūvi (ar speciālu lūku kameņu ceļam), Alūksnes un Apes novada fondam - par nošu pultīm ar apgaismojumu; kā arī Malienas pamatskolai, pagasta pārvaldei un Alūksnes novadam par pastāvīgo atbalstu, Aināram Paukšēnam par transportu, klavieru apkopi un skaņošanu (skanēja lieliski!).

Vēlreiz vēlos izcelt nesavtīgo mūziķu sastāvu, kuri ziedoja savu brīvo laiku tālā ceļa mērošanai (nākošajā dienā viņus jau redzējām Jūrmalā uz “Summertime” festivāla skatuves!):

Raimonds Melderis (vijole, programmas mākslinieciskais vadītājs)

Sniedze Prauliņa (flauta, soprāns)

Taņa Ļebedeva (alta vijole)

Ainārs Paukšēns (čells)

Līga Paegle (klavieres, alts)

Rihards Plešanovs (klavieres)

Es domāju, ka šis ir viens no spilgtākajiem iespaidiem uz mūžu no visiem lieliem un maziem notikumiem, kas notika 2012. g. vasarā.

Patiesā cieņā un draudzībā,

Uģis Prauliņš

Skan Haidna trio sonāte Nr. 5 flautai, vijolei un čellam Do mažorā.
Raimonds Melderis - vijole, Ainārs Paukšēns - čells, Sniedze Prauliņa - flauta.
Foto Jānis Vidmants Kalniņš

Pēc koncerta, foto Ainārs Paukšēns

2012.g. 11. augusta Zvaigžņotās nakts koncerta programma:

Mocarts: “Ķeģļu” Trio K498 in B

Bēthovens: Trio sonāte op.11. No 4

Haidns: Trio op.82 G-dur “Gypsy”

Haidns: Sonāte Nr. 5 do mažorā (no cikla "6 sonātes" flautai, vijolei un čellam )

Haidns: Trio flautai, vijolei un čellam No 3 in G (No cikla "6 Trio" )

Delībs: "Ziedu duets" no “Lakmē”

http://lv.wikipedia.org/wiki/18._gadsimts

Zvaigžņotās Vīnes nakts koncerts

Van Gogs Zvaigžņotā nakts (zīmējums),
attēls no Vikipēdijas galerijas

Ērmaņu muižā 11. augustā plkst. 23.00 kopīgi ar izcilākajiem Vīnes klasiķiem Mocartu, Haidnu un Bēthovenu vērosim krāšņo augusta nakts zvaigžņu lietu. Muzicēs vijolnieks Raimonds Melderis, altiste Taņa Ļebedeva, čellists Ainārs Paukšēns, flautiste Sniedze Prauliņa, pianisti Rihards Plešanovs un Līga Paegle.

Ērtākai zvaigžņu vērošanai un mūzikas baudīšanai iesakām paņemt līdzi segas un spilvenus.

Pikniks mēnesnīcā

Rinalds Maksimovs, Māra Bula, Kristaps Andris Austers,
Arta Urzula Goldmane, Māra Bērziņa un Anda Zālīte

Līst silts lietus, stārķis uz sava staba gala ļaujas nakts mieram, bet uz Ērmaņu terases joprojām rit mēģinājums rītdienas nakts koncertam "Pikniks mēnesnīcā". Lieliski! Baudām vīnu un klausāmies talantīgu mūziku.

Atjaunota Ērmaņu Nāriņa

2012. gada vasarā, laikā no 2. līdz 6. jūlijam Ērmaņu muižā notika restaurācijas darbu amatmācības nedēļa jauniešiem. Amata noslēpumos dalījās pieredzējusī meistare Dace Lūce un kopā ar Alūksnes novada jauniešiem, mākslas skolu audzēkņiem un interesentiem - Katrīnu Andranovu, Rolandu Balto, Lindu Daktiņu un Robertu Lodziņu - atjaunoja Ērmaņu muižas Nāriņu. Šīs nedēļas laikā Nāriņu attīrīja no nepiemērotiem krāsu klājumiem, tika veidotas un labotas skulptūras bojātās formas un kā aizsargkārta uzklāta tonēta cementa maisījuma kārta. Skulptūra Nāriņa Ērmaņu muižā tika uzstādīta Latvijas brīvvalsts 30-tajos gados. Tā ir veidota no mākslīgā akmens un bijusi krāsota smilšu brūnā krāsā. Tomēr "jaunajai Nāriņai" izvēlējāmies cementa maisījuma apdari, tādējādi atspoguļojot skulptūras pamatmateriālu - mākslīgo akmeni. Tagad tīra un sakopta tā atkal grezno Ērmaņu muižas galvenās fasādes piebraucamo pagalmu.

Dacei tas bija brīvprātīgs darbs, viņas dāvana Ērmaņu muižas atjaunošanai. Amatmācības nedēļu atbalstīja Alūksnes un Apes novada fonda talantīgo jauniešu programma, piešķirot līdzekļus materiālu un instrumentu iegādei. Jauniešus koordinēt un apzināt palīdzēja Malienas tautas nama vadītāja Evita Bogdanova.

Sezonas atklāšanas koncerts Ērmaņu muižā

Ieva Parša

Aicinājums uz sezonas atklāšanas koncertu Ērmaņu muižā paliek spēkā! Svētdien 2012. gada 13. maijā 16:00 dziedās Ieva Parša (mecosoprāns) un muzicēs vijolniece Agnese Kanniņa - Liepiņa  koncertmeistara Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Alda Liepiņa klavieru pavadījumā. Programmā skanēs Baha, Bēthovena un citu klasiskās mūzikas zelta laikmeta komponistu darbi.
Koncertprogramma tiks atskaņota uz speciāli šim koncertam iegādātajām klavierēm XIX gs. stilizētās franču krāsniņas Petit Godin siltuma radītajā atmosfērā.

Aicinām ņemt līdzi arī savus saliekamos krēslus, jo koncertvides sagatavošana vēl nav pabeigta, sēdvietu skaits ir ierobežots. Ieeja pret ziedojumiem Ērmaņu muižas atjaunošanai: skursteņiem un logiem. Koncertu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonda Mūzikas un deju mākslas nozare.

Es esmu ragana

Marienburga 1805. gadā, skats uz baznīcu un muižas apbūvi

"Es esmu ragana. Un mans liktens ir redzēt, kā cilvēki dzīvo, kā viņi mīl un nīst, kā ezeri lēnītēm aizaug, kā tie paceļas spārnos un atkal lejā līst. Jums ir šis ezers, tad nu skataties, tas ir Alūksnes ezers. Lai jums šis ezers neaizaug un neceļas spārnos. Sargājiet to. Ap to ir bijusi dzīvība, no sākta gala ap to ir bijuši kari, lielīšanās un viss pārējais." Tā savu stāstījumu par Alūksnes parku uzsāk ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis. Par parka izveidi un vēsturi daudz var pateikt, analizējot 1884. gada Alūksnes pilsētas zemju plānu. Tajā ir redzama Pilssala ar cietokšņa drupām, baznīca, galvenais piebraucamais ceļš, parādes pagalms un tā galā Alūksnes muižas vecā pils - Ozolkoka pils, kas tika nodedzināta 1902. gadā. Atstatus atrodas Jaunā pils. Blakus Jaunajai pilij atrodas vienkāršs saimnieciskais dārzs, visticamāk ar ogulājiem, kādiem ķiršiem un ābelēm. Tajā laikā tika audzētas Krievijā izaudzētās ābeļu šķirnes, kuru turpinājums mūsdienās ir Antonovka, Serinka un Cukuriņš. Blakus Jaunajai pilij atrodas apaļā klēts.

Mūsdienu Alūksnes parks ir vecā Ozolkoka pils kompleksa sastāvdaļa. Uz veco muižas ēku no baznīcas puses ved aksiāli orientēts pievedceļš, kas noslēdzas ar perfekti apaļu parādes pagalmu, bet muižas otrā pusē atrodas dārzs. Tas visdrīzāk ir 18. gadsimtā veidots, neliels, ģeometriskā plānojuma barokālais dārzs, par ko liecina 20. gadsimta sākumā vēl saglabājušās, bēdīgās šī dārza atliekas - apcirptu liepu un citu koku rindas, kas vēlāk tiek izzāģētas. Blakus baroka dārzam atrodas lauksaimniecības zeme ar labības tīrumiem, bet aiz tiem skujkoku mežs ar līkloču takām un atpūtas vietām - Aleksandra paviljons, Eola templis, mauzolejs un citas. Vecākos dokumentos nekas nav minēts par svešzemju koku dārzu, bet 20. gadsimta dokumentos rakstīts, ka 19. gadsimtā latviešu izcelsmes dārznieks Pēteris Buks stādījis milzīgu dendroloģisko dārzu. Mūdienu Alūksnes parkā šo stādījumu nav. Ir pieņēmums, ka dārzs izsalis un aizgājis bojā, bet visticamāk retie koki un krūmi tika stādīti baroka dārza teritorijā, nevis skujkoku mežā. Toties no 18. gadsimta ir saglabājušās dokumentētas ziņas, ka Alūksnē ir bijis izpriecu mežiņš. Tas nozīmē, ka dabīgā mežaudzē tiek iekārtotas staigājamas un jājamas takas, apstāšanās un pārdomu punkti, lai apcerētu dvēseles skaistumu un nemirstību, dabas cēlumu, varenību un dievu tajā. Tie parasti ir dažādi paviljoni un altāri.

Alūksnes parka vecākais paviljons ir Eola templis, kas uzcelts 18. gadsimtā, laikā, kad iekārtots izpriecu mežiņš.  Vēju dieva Eola templis ir uzbūvēts vietā, kas skan. Diemžēl tempļa vieta mūsdienās ir pārāk iztīrīta un atkailināta. Lai templis skanētu, tam ir jāatrodas mežā. Vieta nedrīkst būt pārāk klaja, to jāieskauj kokiem, kuru stumbri veido caurvēja plūsmu. Turklāt Eola templim nedrīkstētu fonā redzēt ezeru. Šobrīd, kad tempļa siluets projecējas uz ezera fona, tā gaišais, zilais kupols un stāvs izzūd. Otrs ievērojamākais parka elements ir Aleksandra paviljons, kas atrodas ezera krastā. No tā paveras skats uz nocietinātās pils drupām Pilssalā.

Alūksnes parks jāveido un jākopj, vadoties pēc ainavu parku principiem, rūpējoties gan par mežu, gan pamežu. Pēdējos gados daudzi vecie parki ir iznīcināti, izcērtot pamežu un atstājot kailas koku rindas. Šādus parkus Ilze Māra Janelis sauc par stabu dārziem. Ainavu parkā ne vienmēr ar zāģi jāsteidzas iztīrīt nokritušu koku vai nolīkušu zaru. Parkam ir jārada ilūzija par neskartu dabu, jāuzbur noslēpums un jādod patvērums. Atbildot uz diskusijas jautājumu par ierosmi ap parku būvēt sētu, Ilze Māra Janelis piekrīt, ka vecā, vēsturiskā parka daļa varētu būt apjozta ar sētu, bet tai vajadzētu būt no koka, tādai, kādas tās var redzēt Johana Kristofa Broces 18. gadsimta zīmējumos.

J. K. Broces zīmējums, 1782. gads

Ilze Māra Janelis par ainavu parkiem

Mazā paradīze, Fedora Popes glezna, 1929. gads

Vienīgā. Izcilā. Šādus vārdus Ilzei Mārai Janelis velta jau vismaz pāris gadu desmitus, līdzko tiek runāts par vēsturiskajiem dārziem un parkiem. Ilze Māra Janelis aicina  saglabāt, nevis pucēt. 
Viņasprāt parki Latvijā šobrīd ir pārāk saposti un ... izpostīti. Senie dārzi nezināšanas dēļ tiek tik ļoti sapucēti, ka no kultūrvēsturiskā mantojuma viedokļa tie ir izpostīti — tiem vairs nav ne struktūras, ne sākotnējās kompozīcijas, ne ainavas. Latvijā neesot neviena dārza vai parka, kura atjaunošanā viņa nolūkotos ar baudu. Izpratnes par dārziem kā kultūrvēsturisko mantojumu cilvēkiem trūkst. Pārāk bieži publiskā telpā pļavu ar pīpenēm, āboliņu, zilajiem un dzeltenajiem zirņveidīgajiem dēvē par nesakoptu lauku. Labi skaitās to visu nošķūrēt, nopirkt zāliena sēklu un iesēt nedzīvā kūdrā, to visu piecas reizes nedēļā pļaut un priecāties, ka beidzot sēta ir sakopta.
Otrā parkus postošā tendence ir parku sakopšanas talkas, kurās cilvēki tās pašas savas nezināšanas dēļ senatnīgā parkā atstāj vienus vienīgus kokus. "Neviena ceriņa, jasmīna un vilkābeles, neviena rožu krūma, kas vēl ziedētu. Krūmi izcirsti, kokiem zemie zari apzāģēti ("pataisīti par palmām") un cilvēka acu augstumā ir tikai stumbri. Ainavu parks pēc savas koncepcijas ir tā mazā paradīze, kurā cilvēks var paglābties no visām ikdienas norisēm". 


Materiāls sagatvots pēc Gunitas Nagles intervijas ar Ilzi Māru Janeli "Meklējot mazo paradīzi" 2007. gada 6. septembrī laikrakstā Diena, rubrikā Dienas cilvēks.

Latvijas vērtības - Alūksnes parks

Krāšņā telēkija (Telekia speciosa)

Biedrība "Ērmaņu muiža" 2012. gada 12. aprīlī sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļu, Alūksnes muzeju, biedrību „Alūksnes nevalstisko organizāciju atbalsta centrs”, nodibinājumu „Alūksnes un Apes novada fonds”  rīko semināru "LATVIJAS VĒRTĪBAS - ALŪKSNES PARKS", kas notiks Alūksnes muzejā Pils ielā 74. Reģistrācija sākas 9:30, semināra sākums 10:00. Semināra lektore - izcilā ainavu arhitektūras speciāliste Ilze Māra Janelis, vienīgā dārzu un parku vēstures pētniece  Latvijā. Plašākai auditorijai Ilze Māra Janelis pazīstama ar savu 2010. gadā izdoto apjomīgo darbu "Latvijas muižu dārzi un parki".  


Latvijas Mākslas Akadēmijas students Ivars Pilips prezentēs projektu „Alūksnes ezera krasta attīstība”. Pēc sarunas par parku sekos biznesa konsultanta un Vidzemes augstskolas pasniedzēja Aigara Plotkāna prezentācija „Alūksne - pilsēta ar nākotni!” un tūrisma ekspertes Aigas Petkēvicas prezentācija „Alūksnes tūrisma piedāvājums ceļotāja acīm”.

Uz semināru aicinām visus, kurus interesē Alūksnes attīstība un kuri vēlas atrast atbildes uz jautājumiem, ar ko Alūksne īpaši izceļas starp pārējām Latvijas pilsētām, ko Alūksnē grib apskatīt tās viesi. Diskusijas mērķis ir uzklausīt un atrast reālus risinājumus Alūksnes pilsētai, organizējot forumu ar darbu grupās. Foruma tēmas: Alūksnes kultūrvēsturiskais centrs, Alūksnes novada tēls un zīmols, Alūksnes novada tūrisma potenciāls un iespējas, inovatīvais tūrisms. Foruma beigās apkoposim izteiktos viedokļus un ierosinājumus. 

Semināram pieteikties pa e-pastu: ermanumuiza@inbox.lv līdz 10. aprīlim 17:00. Semināru finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

Semināru cikls "Latvijas vērtības"

Eola templis Alūksnes parkā

Apzinot un aktualizējot Alūksnes novada nozīmīgākos arhitektūras un ainavu pieminekļus, biedrība “Ērmaņu muiža” organizē semināru ciklu “Latvijas vērtības”. Biedrības mērķis ir, uzaicinot profesionālus lektorus, sniegt padziļinātu izpratni par arhitektūras vērtībām Alūksnes novadā, rosināt iedzīvotāju diskusiju, lai meklētu īpašo Alūksnes attīstības raksturu mūsdienās. Cikla pirmā semināra tēma – Alūksnes parks, kas ir viens no vērienīgākajiem un unikālākajiem parkiem Latvijā.

Alūksnes parka iekārtošana sākās 18. gs. otrajā pusē laikmeta izcilākā kultūrpolitiķa Otto Hermaņa fon Fītinghofa vadībā, kurš nodibināja Rīgā pirmo profesionālo teātri un simfonisko orķestri, uzbūvēja daudzas izcilas ēkas Rīgā, Alūksnē un Pēterburgā sadarbībā ar ievērojamākajiem tā laika arhitektiem (Hāberlands, Krauze, Kvarengi). Parka būvniecību pabeidza viņa dēls Burhards fon Fītinghofs. Jau 1802. gada ceļojumu aprakstā tiek pieminēts Marienburgas (Alūksnes) parks, kuru vajadzētu apmeklēt katram ceļotājam. Parks tiek raksturots kā skaistākais Livonijas parks, kas ir pārsteigumiem pārbagāts, kur dažādos parka skatu punktos paveras arvien jaunas perspektīvas un gleznieciskas ainavas. (Ph. Körber. Manuscript „Vaterländische Merkwürdigkeiten“ Bd. 1 1802, Dorpat)