Es esmu ragana

Marienburga 1805. gadā, skats uz baznīcu un muižas apbūvi

"Es esmu ragana. Un mans liktens ir redzēt, kā cilvēki dzīvo, kā viņi mīl un nīst, kā ezeri lēnītēm aizaug, kā tie paceļas spārnos un atkal lejā līst. Jums ir šis ezers, tad nu skataties, tas ir Alūksnes ezers. Lai jums šis ezers neaizaug un neceļas spārnos. Sargājiet to. Ap to ir bijusi dzīvība, no sākta gala ap to ir bijuši kari, lielīšanās un viss pārējais." Tā savu stāstījumu par Alūksnes parku uzsāk ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis. Par parka izveidi un vēsturi daudz var pateikt, analizējot 1884. gada Alūksnes pilsētas zemju plānu. Tajā ir redzama Pilssala ar cietokšņa drupām, baznīca, galvenais piebraucamais ceļš, parādes pagalms un tā galā Alūksnes muižas vecā pils - Ozolkoka pils, kas tika nodedzināta 1902. gadā. Atstatus atrodas Jaunā pils. Blakus Jaunajai pilij atrodas vienkāršs saimnieciskais dārzs, visticamāk ar ogulājiem, kādiem ķiršiem un ābelēm. Tajā laikā tika audzētas Krievijā izaudzētās ābeļu šķirnes, kuru turpinājums mūsdienās ir Antonovka, Serinka un Cukuriņš. Blakus Jaunajai pilij atrodas apaļā klēts.

Mūsdienu Alūksnes parks ir vecā Ozolkoka pils kompleksa sastāvdaļa. Uz veco muižas ēku no baznīcas puses ved aksiāli orientēts pievedceļš, kas noslēdzas ar perfekti apaļu parādes pagalmu, bet muižas otrā pusē atrodas dārzs. Tas visdrīzāk ir 18. gadsimtā veidots, neliels, ģeometriskā plānojuma barokālais dārzs, par ko liecina 20. gadsimta sākumā vēl saglabājušās, bēdīgās šī dārza atliekas - apcirptu liepu un citu koku rindas, kas vēlāk tiek izzāģētas. Blakus baroka dārzam atrodas lauksaimniecības zeme ar labības tīrumiem, bet aiz tiem skujkoku mežs ar līkloču takām un atpūtas vietām - Aleksandra paviljons, Eola templis, mauzolejs un citas. Vecākos dokumentos nekas nav minēts par svešzemju koku dārzu, bet 20. gadsimta dokumentos rakstīts, ka 19. gadsimtā latviešu izcelsmes dārznieks Pēteris Buks stādījis milzīgu dendroloģisko dārzu. Mūdienu Alūksnes parkā šo stādījumu nav. Ir pieņēmums, ka dārzs izsalis un aizgājis bojā, bet visticamāk retie koki un krūmi tika stādīti baroka dārza teritorijā, nevis skujkoku mežā. Toties no 18. gadsimta ir saglabājušās dokumentētas ziņas, ka Alūksnē ir bijis izpriecu mežiņš. Tas nozīmē, ka dabīgā mežaudzē tiek iekārtotas staigājamas un jājamas takas, apstāšanās un pārdomu punkti, lai apcerētu dvēseles skaistumu un nemirstību, dabas cēlumu, varenību un dievu tajā. Tie parasti ir dažādi paviljoni un altāri.

Alūksnes parka vecākais paviljons ir Eola templis, kas uzcelts 18. gadsimtā, laikā, kad iekārtots izpriecu mežiņš.  Vēju dieva Eola templis ir uzbūvēts vietā, kas skan. Diemžēl tempļa vieta mūsdienās ir pārāk iztīrīta un atkailināta. Lai templis skanētu, tam ir jāatrodas mežā. Vieta nedrīkst būt pārāk klaja, to jāieskauj kokiem, kuru stumbri veido caurvēja plūsmu. Turklāt Eola templim nedrīkstētu fonā redzēt ezeru. Šobrīd, kad tempļa siluets projecējas uz ezera fona, tā gaišais, zilais kupols un stāvs izzūd. Otrs ievērojamākais parka elements ir Aleksandra paviljons, kas atrodas ezera krastā. No tā paveras skats uz nocietinātās pils drupām Pilssalā.

Alūksnes parks jāveido un jākopj, vadoties pēc ainavu parku principiem, rūpējoties gan par mežu, gan pamežu. Pēdējos gados daudzi vecie parki ir iznīcināti, izcērtot pamežu un atstājot kailas koku rindas. Šādus parkus Ilze Māra Janelis sauc par stabu dārziem. Ainavu parkā ne vienmēr ar zāģi jāsteidzas iztīrīt nokritušu koku vai nolīkušu zaru. Parkam ir jārada ilūzija par neskartu dabu, jāuzbur noslēpums un jādod patvērums. Atbildot uz diskusijas jautājumu par ierosmi ap parku būvēt sētu, Ilze Māra Janelis piekrīt, ka vecā, vēsturiskā parka daļa varētu būt apjozta ar sētu, bet tai vajadzētu būt no koka, tādai, kādas tās var redzēt Johana Kristofa Broces 18. gadsimta zīmējumos.

J. K. Broces zīmējums, 1782. gads