Pikniks mēnesnīcā

Rinalds Maksimovs, Māra Bula, Kristaps Andris Austers,
Arta Urzula Goldmane, Māra Bērziņa un Anda Zālīte

Līst silts lietus, stārķis uz sava staba gala ļaujas nakts mieram, bet uz Ērmaņu terases joprojām rit mēģinājums rītdienas nakts koncertam "Pikniks mēnesnīcā". Lieliski! Baudām vīnu un klausāmies talantīgu mūziku.

Atjaunota Ērmaņu Nāriņa

2012. gada vasarā, laikā no 2. līdz 6. jūlijam Ērmaņu muižā notika restaurācijas darbu amatmācības nedēļa jauniešiem. Amata noslēpumos dalījās pieredzējusī meistare Dace Lūce un kopā ar Alūksnes novada jauniešiem, mākslas skolu audzēkņiem un interesentiem - Katrīnu Andranovu, Rolandu Balto, Lindu Daktiņu un Robertu Lodziņu - atjaunoja Ērmaņu muižas Nāriņu. Šīs nedēļas laikā Nāriņu attīrīja no nepiemērotiem krāsu klājumiem, tika veidotas un labotas skulptūras bojātās formas un kā aizsargkārta uzklāta tonēta cementa maisījuma kārta. Skulptūra Nāriņa Ērmaņu muižā tika uzstādīta Latvijas brīvvalsts 30-tajos gados. Tā ir veidota no mākslīgā akmens un bijusi krāsota smilšu brūnā krāsā. Tomēr "jaunajai Nāriņai" izvēlējāmies cementa maisījuma apdari, tādējādi atspoguļojot skulptūras pamatmateriālu - mākslīgo akmeni. Tagad tīra un sakopta tā atkal grezno Ērmaņu muižas galvenās fasādes piebraucamo pagalmu.

Dacei tas bija brīvprātīgs darbs, viņas dāvana Ērmaņu muižas atjaunošanai. Amatmācības nedēļu atbalstīja Alūksnes un Apes novada fonda talantīgo jauniešu programma, piešķirot līdzekļus materiālu un instrumentu iegādei. Jauniešus koordinēt un apzināt palīdzēja Malienas tautas nama vadītāja Evita Bogdanova.

Sezonas atklāšanas koncerts Ērmaņu muižā

Ieva Parša

Aicinājums uz sezonas atklāšanas koncertu Ērmaņu muižā paliek spēkā! Svētdien 2012. gada 13. maijā 16:00 dziedās Ieva Parša (mecosoprāns) un muzicēs vijolniece Agnese Kanniņa - Liepiņa  koncertmeistara Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Alda Liepiņa klavieru pavadījumā. Programmā skanēs Baha, Bēthovena un citu klasiskās mūzikas zelta laikmeta komponistu darbi.
Koncertprogramma tiks atskaņota uz speciāli šim koncertam iegādātajām klavierēm XIX gs. stilizētās franču krāsniņas Petit Godin siltuma radītajā atmosfērā.

Aicinām ņemt līdzi arī savus saliekamos krēslus, jo koncertvides sagatavošana vēl nav pabeigta, sēdvietu skaits ir ierobežots. Ieeja pret ziedojumiem Ērmaņu muižas atjaunošanai: skursteņiem un logiem. Koncertu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonda Mūzikas un deju mākslas nozare.

Es esmu ragana

Marienburga 1805. gadā, skats uz baznīcu un muižas apbūvi

"Es esmu ragana. Un mans liktens ir redzēt, kā cilvēki dzīvo, kā viņi mīl un nīst, kā ezeri lēnītēm aizaug, kā tie paceļas spārnos un atkal lejā līst. Jums ir šis ezers, tad nu skataties, tas ir Alūksnes ezers. Lai jums šis ezers neaizaug un neceļas spārnos. Sargājiet to. Ap to ir bijusi dzīvība, no sākta gala ap to ir bijuši kari, lielīšanās un viss pārējais." Tā savu stāstījumu par Alūksnes parku uzsāk ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis. Par parka izveidi un vēsturi daudz var pateikt, analizējot 1884. gada Alūksnes pilsētas zemju plānu. Tajā ir redzama Pilssala ar cietokšņa drupām, baznīca, galvenais piebraucamais ceļš, parādes pagalms un tā galā Alūksnes muižas vecā pils - Ozolkoka pils, kas tika nodedzināta 1902. gadā. Atstatus atrodas Jaunā pils. Blakus Jaunajai pilij atrodas vienkāršs saimnieciskais dārzs, visticamāk ar ogulājiem, kādiem ķiršiem un ābelēm. Tajā laikā tika audzētas Krievijā izaudzētās ābeļu šķirnes, kuru turpinājums mūsdienās ir Antonovka, Serinka un Cukuriņš. Blakus Jaunajai pilij atrodas apaļā klēts.

Mūsdienu Alūksnes parks ir vecā Ozolkoka pils kompleksa sastāvdaļa. Uz veco muižas ēku no baznīcas puses ved aksiāli orientēts pievedceļš, kas noslēdzas ar perfekti apaļu parādes pagalmu, bet muižas otrā pusē atrodas dārzs. Tas visdrīzāk ir 18. gadsimtā veidots, neliels, ģeometriskā plānojuma barokālais dārzs, par ko liecina 20. gadsimta sākumā vēl saglabājušās, bēdīgās šī dārza atliekas - apcirptu liepu un citu koku rindas, kas vēlāk tiek izzāģētas. Blakus baroka dārzam atrodas lauksaimniecības zeme ar labības tīrumiem, bet aiz tiem skujkoku mežs ar līkloču takām un atpūtas vietām - Aleksandra paviljons, Eola templis, mauzolejs un citas. Vecākos dokumentos nekas nav minēts par svešzemju koku dārzu, bet 20. gadsimta dokumentos rakstīts, ka 19. gadsimtā latviešu izcelsmes dārznieks Pēteris Buks stādījis milzīgu dendroloģisko dārzu. Mūdienu Alūksnes parkā šo stādījumu nav. Ir pieņēmums, ka dārzs izsalis un aizgājis bojā, bet visticamāk retie koki un krūmi tika stādīti baroka dārza teritorijā, nevis skujkoku mežā. Toties no 18. gadsimta ir saglabājušās dokumentētas ziņas, ka Alūksnē ir bijis izpriecu mežiņš. Tas nozīmē, ka dabīgā mežaudzē tiek iekārtotas staigājamas un jājamas takas, apstāšanās un pārdomu punkti, lai apcerētu dvēseles skaistumu un nemirstību, dabas cēlumu, varenību un dievu tajā. Tie parasti ir dažādi paviljoni un altāri.

Alūksnes parka vecākais paviljons ir Eola templis, kas uzcelts 18. gadsimtā, laikā, kad iekārtots izpriecu mežiņš.  Vēju dieva Eola templis ir uzbūvēts vietā, kas skan. Diemžēl tempļa vieta mūsdienās ir pārāk iztīrīta un atkailināta. Lai templis skanētu, tam ir jāatrodas mežā. Vieta nedrīkst būt pārāk klaja, to jāieskauj kokiem, kuru stumbri veido caurvēja plūsmu. Turklāt Eola templim nedrīkstētu fonā redzēt ezeru. Šobrīd, kad tempļa siluets projecējas uz ezera fona, tā gaišais, zilais kupols un stāvs izzūd. Otrs ievērojamākais parka elements ir Aleksandra paviljons, kas atrodas ezera krastā. No tā paveras skats uz nocietinātās pils drupām Pilssalā.

Alūksnes parks jāveido un jākopj, vadoties pēc ainavu parku principiem, rūpējoties gan par mežu, gan pamežu. Pēdējos gados daudzi vecie parki ir iznīcināti, izcērtot pamežu un atstājot kailas koku rindas. Šādus parkus Ilze Māra Janelis sauc par stabu dārziem. Ainavu parkā ne vienmēr ar zāģi jāsteidzas iztīrīt nokritušu koku vai nolīkušu zaru. Parkam ir jārada ilūzija par neskartu dabu, jāuzbur noslēpums un jādod patvērums. Atbildot uz diskusijas jautājumu par ierosmi ap parku būvēt sētu, Ilze Māra Janelis piekrīt, ka vecā, vēsturiskā parka daļa varētu būt apjozta ar sētu, bet tai vajadzētu būt no koka, tādai, kādas tās var redzēt Johana Kristofa Broces 18. gadsimta zīmējumos.

J. K. Broces zīmējums, 1782. gads

Ilze Māra Janelis par ainavu parkiem

Mazā paradīze, Fedora Popes glezna, 1929. gads

Vienīgā. Izcilā. Šādus vārdus Ilzei Mārai Janelis velta jau vismaz pāris gadu desmitus, līdzko tiek runāts par vēsturiskajiem dārziem un parkiem. Ilze Māra Janelis aicina  saglabāt, nevis pucēt. 
Viņasprāt parki Latvijā šobrīd ir pārāk saposti un ... izpostīti. Senie dārzi nezināšanas dēļ tiek tik ļoti sapucēti, ka no kultūrvēsturiskā mantojuma viedokļa tie ir izpostīti — tiem vairs nav ne struktūras, ne sākotnējās kompozīcijas, ne ainavas. Latvijā neesot neviena dārza vai parka, kura atjaunošanā viņa nolūkotos ar baudu. Izpratnes par dārziem kā kultūrvēsturisko mantojumu cilvēkiem trūkst. Pārāk bieži publiskā telpā pļavu ar pīpenēm, āboliņu, zilajiem un dzeltenajiem zirņveidīgajiem dēvē par nesakoptu lauku. Labi skaitās to visu nošķūrēt, nopirkt zāliena sēklu un iesēt nedzīvā kūdrā, to visu piecas reizes nedēļā pļaut un priecāties, ka beidzot sēta ir sakopta.
Otrā parkus postošā tendence ir parku sakopšanas talkas, kurās cilvēki tās pašas savas nezināšanas dēļ senatnīgā parkā atstāj vienus vienīgus kokus. "Neviena ceriņa, jasmīna un vilkābeles, neviena rožu krūma, kas vēl ziedētu. Krūmi izcirsti, kokiem zemie zari apzāģēti ("pataisīti par palmām") un cilvēka acu augstumā ir tikai stumbri. Ainavu parks pēc savas koncepcijas ir tā mazā paradīze, kurā cilvēks var paglābties no visām ikdienas norisēm". 


Materiāls sagatvots pēc Gunitas Nagles intervijas ar Ilzi Māru Janeli "Meklējot mazo paradīzi" 2007. gada 6. septembrī laikrakstā Diena, rubrikā Dienas cilvēks.

Latvijas vērtības - Alūksnes parks

Krāšņā telēkija (Telekia speciosa)

Biedrība "Ērmaņu muiža" 2012. gada 12. aprīlī sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļu, Alūksnes muzeju, biedrību „Alūksnes nevalstisko organizāciju atbalsta centrs”, nodibinājumu „Alūksnes un Apes novada fonds”  rīko semināru "LATVIJAS VĒRTĪBAS - ALŪKSNES PARKS", kas notiks Alūksnes muzejā Pils ielā 74. Reģistrācija sākas 9:30, semināra sākums 10:00. Semināra lektore - izcilā ainavu arhitektūras speciāliste Ilze Māra Janelis, vienīgā dārzu un parku vēstures pētniece  Latvijā. Plašākai auditorijai Ilze Māra Janelis pazīstama ar savu 2010. gadā izdoto apjomīgo darbu "Latvijas muižu dārzi un parki".  


Latvijas Mākslas Akadēmijas students Ivars Pilips prezentēs projektu „Alūksnes ezera krasta attīstība”. Pēc sarunas par parku sekos biznesa konsultanta un Vidzemes augstskolas pasniedzēja Aigara Plotkāna prezentācija „Alūksne - pilsēta ar nākotni!” un tūrisma ekspertes Aigas Petkēvicas prezentācija „Alūksnes tūrisma piedāvājums ceļotāja acīm”.

Uz semināru aicinām visus, kurus interesē Alūksnes attīstība un kuri vēlas atrast atbildes uz jautājumiem, ar ko Alūksne īpaši izceļas starp pārējām Latvijas pilsētām, ko Alūksnē grib apskatīt tās viesi. Diskusijas mērķis ir uzklausīt un atrast reālus risinājumus Alūksnes pilsētai, organizējot forumu ar darbu grupās. Foruma tēmas: Alūksnes kultūrvēsturiskais centrs, Alūksnes novada tēls un zīmols, Alūksnes novada tūrisma potenciāls un iespējas, inovatīvais tūrisms. Foruma beigās apkoposim izteiktos viedokļus un ierosinājumus. 

Semināram pieteikties pa e-pastu: ermanumuiza@inbox.lv līdz 10. aprīlim 17:00. Semināru finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

Semināru cikls "Latvijas vērtības"

Eola templis Alūksnes parkā

Apzinot un aktualizējot Alūksnes novada nozīmīgākos arhitektūras un ainavu pieminekļus, biedrība “Ērmaņu muiža” organizē semināru ciklu “Latvijas vērtības”. Biedrības mērķis ir, uzaicinot profesionālus lektorus, sniegt padziļinātu izpratni par arhitektūras vērtībām Alūksnes novadā, rosināt iedzīvotāju diskusiju, lai meklētu īpašo Alūksnes attīstības raksturu mūsdienās. Cikla pirmā semināra tēma – Alūksnes parks, kas ir viens no vērienīgākajiem un unikālākajiem parkiem Latvijā.

Alūksnes parka iekārtošana sākās 18. gs. otrajā pusē laikmeta izcilākā kultūrpolitiķa Otto Hermaņa fon Fītinghofa vadībā, kurš nodibināja Rīgā pirmo profesionālo teātri un simfonisko orķestri, uzbūvēja daudzas izcilas ēkas Rīgā, Alūksnē un Pēterburgā sadarbībā ar ievērojamākajiem tā laika arhitektiem (Hāberlands, Krauze, Kvarengi). Parka būvniecību pabeidza viņa dēls Burhards fon Fītinghofs. Jau 1802. gada ceļojumu aprakstā tiek pieminēts Marienburgas (Alūksnes) parks, kuru vajadzētu apmeklēt katram ceļotājam. Parks tiek raksturots kā skaistākais Livonijas parks, kas ir pārsteigumiem pārbagāts, kur dažādos parka skatu punktos paveras arvien jaunas perspektīvas un gleznieciskas ainavas. (Ph. Körber. Manuscript „Vaterländische Merkwürdigkeiten“ Bd. 1 1802, Dorpat)