Ilze Māra Janelis par ainavu parkiem

Mazā paradīze, Fedora Popes glezna, 1929. gads

Vienīgā. Izcilā. Šādus vārdus Ilzei Mārai Janelis velta jau vismaz pāris gadu desmitus, līdzko tiek runāts par vēsturiskajiem dārziem un parkiem. Ilze Māra Janelis aicina  saglabāt, nevis pucēt. 
Viņasprāt parki Latvijā šobrīd ir pārāk saposti un ... izpostīti. Senie dārzi nezināšanas dēļ tiek tik ļoti sapucēti, ka no kultūrvēsturiskā mantojuma viedokļa tie ir izpostīti — tiem vairs nav ne struktūras, ne sākotnējās kompozīcijas, ne ainavas. Latvijā neesot neviena dārza vai parka, kura atjaunošanā viņa nolūkotos ar baudu. Izpratnes par dārziem kā kultūrvēsturisko mantojumu cilvēkiem trūkst. Pārāk bieži publiskā telpā pļavu ar pīpenēm, āboliņu, zilajiem un dzeltenajiem zirņveidīgajiem dēvē par nesakoptu lauku. Labi skaitās to visu nošķūrēt, nopirkt zāliena sēklu un iesēt nedzīvā kūdrā, to visu piecas reizes nedēļā pļaut un priecāties, ka beidzot sēta ir sakopta.
Otrā parkus postošā tendence ir parku sakopšanas talkas, kurās cilvēki tās pašas savas nezināšanas dēļ senatnīgā parkā atstāj vienus vienīgus kokus. "Neviena ceriņa, jasmīna un vilkābeles, neviena rožu krūma, kas vēl ziedētu. Krūmi izcirsti, kokiem zemie zari apzāģēti ("pataisīti par palmām") un cilvēka acu augstumā ir tikai stumbri. Ainavu parks pēc savas koncepcijas ir tā mazā paradīze, kurā cilvēks var paglābties no visām ikdienas norisēm". 


Materiāls sagatvots pēc Gunitas Nagles intervijas ar Ilzi Māru Janeli "Meklējot mazo paradīzi" 2007. gada 6. septembrī laikrakstā Diena, rubrikā Dienas cilvēks.